Ir tāda nianse, ko neapzinās uzreiz. Jo vecāks kļūsti, jo spēcīgāka kļūst vēlme runāt. Ne tikai dalīties, bet – nodot tālāk. Pieredzi, atmiņas, secinājumus. Tikai ne vienmēr visu vajag teikt
It kā no iekšējā plaukta, gadu putekļiem klāta, tiek izvilkts kaut kas svarīgs: “Klausies, tas tev noderēs… Tikai nevienam nesaki.” Bet ne vienmēr ir skaidrs, kam tas patiešām ir vajadzīgs. Un kurš ir gatavs to nest. Dažreiz klusēšana nav aukstums, bet gan visaugstākā mīlestības forma. Jo prasme nepārslogot – arī ir rūpes. It īpaši, ja runa ir par pieaugušiem bērniem.
“Visgrūtākais ir nepieciešamība noklusēt par pašu galveno,” reiz atzīmēja Rolāns Barts. Dažreiz patiešām labāk ir neatvērt dažas atvilktnes. Aiz mērenības izjūtas. Un mīlestības – tās, kas neprasa neko pretī.
1. Kas notika pirms viņiem– it īpaši tas, par ko jūs paši par to negribat atcerēties
Jaunība reti ir nevainojama. Katram ir savas mētāšanās, kļūdas, uzplaiksnījumi, naivumi. Bet vai tas ir jāatklāj bērniem, kad viņiem jau ir trīsdesmit vai četrdesmit gadu, un viņu prātā ir tēls par “uzticamiem vecākiem”, kas sniedza atbalstu? Nejauša atzīšanās var izrādīties kā bulta: garām mērķim, bet pa savējiem. “Es taču gribēju, lai tu mani saprastu,” – bet tā vietā nāk: “Kā tu tā varēji?”
Viņiem vecāki ir stāsts, kurā bija pamats. Stabilitāte. Un, ja pēkšņi atklājas, ka mamma gribēja aiziet no tēva, vai ka vecmāmiņa nemaz nebija tikumības paraugs… viss sāk šūpoties. Ne vienmēr tas ir vajadzīgs. Ne vienmēr – godīgi labā nozīmē. Ir patiesības, kuras nedziedina, bet saskrāpē. “Katras paaudzes īpašumā ir sava patiesība, bet ne visas no tām ir jāizrunā skaļi,” rakstīja Mihails Žvaneckis. Dažreiz labāk ir saglabāt skaistas leģendas. Miera dēļ. Siltuma dēļ. Tās trauslās uzticības dēļ, kas tika veidota gadiem.
2. Cik patiesībā jūs ieguldījāt
Tas ir īpaši grūti. Kad gribas, lai pamana, novērtē, saprot – cik viegli nav bijis. Kā gadi aizgāja, kā no pensijas mazbērniem pulciņiem… Un šajā vēlmē – pat ne pārmetums, bet ilgas: “Vai tu zini, cik ļoti es centos?” Bet no tās puses dzird: “Es esmu vainīgs. Man ir jādod.” Un tas visu apgriež. Jo mīlestība, kurā ir ierakstīts rēķins, sāk līdzināties nevis atbalstam, bet līgumam. Labāk to pateikt citiem vārdiem. Vai neteikt vispār.
Kāds, kurš vienmēr gaida pateicību. Īsta mīlestība – nē,” teica Oskars Vailds. Bērniem nav pienākums atdot visu, kas ir ieguldīts. Tas nav godīgi, bet tā tas ir. Viņiem pašiem dažreiz ir grūti. Tāpēc labākais, ko var darīt, – neatgādināt. Un negaidīt aplausus. Klusumā izdarīts labums skan skaļāk.
3. Ko jūs patiesībā domājat par viņa vai viņas laulāto
Viena no visjutīgākajām tēmām. Īpaši, ja redzams, ka tas vai tā ir “nepiemērots pāris”. Vai nu slinkums vai vienkārši svešs līdz kaulam. It īpaši, ja runa ir par meitu. Vai par dēlu, kurš kļuvis par ēnu blakus “tai vienīgajai”. Bet šeit ir tikai viena patiesība: neaiztiec. Neiejaucies. Nenosodi. Pat ja viss ir acīmredzams.
“Mātes viedoklis par dēla sievu – tā ir bulta, ko nevar izvilkt,” saka Gruzijā. Jebkurš komentārs – pat starp citu izmests – pārvēršas par zibeni. Jo tas nav tikai cilvēks. Tā ir viņu izvēle. Viņu mīlestība. Viņu dzīve. Lai cik grūti nebūtu – tā nav jūsu dzīve. Un, ja viņiem ar šo cilvēku ir slikti, viņi to reiz sapratīs. Bet tikai paši.
4. Cik ļoti grūti ir palikt vienam
Gadās, nakts. Dīvains klusums. Pulkstenis sit, it kā skaļāk. Un pēkšņi ielavās doma: “Bet, ja nu…?” Bet, ja nu nebūs neviena, kas pasniegs ūdeni? Bet, ja nu aizmirsīs? Un gribas to kādam pateikt. Parasti – bērniem. Viņi taču ir tuvi. Radi. Viņi sapratīs… Bet nē. Viņi dzirdēs nevis domu, bet trauksmi. Un nobīsies. Ne tāpēc, ka viena;lga. Bet tāpēc, ka nezina, ko ar to iesākt. Vecāki ir balsts. Pat, ja viņiem ir pāri 70. Un, kad šis balsts jūk, bērniem rodas nedrošība. Viņi nav gatavi. Viņiem pašiem – rūpes pāri galvai. Viņiem vajadzīgs kāds stabils plecs blakus.
Saruna par vecumdienu bailēm – ir vajadzīga. Bet ne vienmēr ar bērniem. Ir draudzenes, ir grāmatas, ir, visbeidzot, tas pats klusums, kurā var ieklausīties sevī. “Bailes nav vājums. Vājums ir nespēja tās izdzīvot,” rakstīja Viktors Frankls. Un, ja jau runāt – tad ar siltumu, ar maigumu, bez pretenzijām. Nevis kā “skatieties, cik man grūti”, bet kā “arī es mēdzu būt vāja”. Tikai tad tas var tikt sadzirdēts.
5. Cik ļoti jūs esat vīlusies
Vārdi, no kuriem var neatgūties. Ne tāpēc, ka tie ir skarbi. “Tu neesi tas, ko es tevī redzēju.” “Es cerēju…” Tas salauž. Katrs pieaugušais grib būt savas mātes acīs – veiksmīgs, vajadzīgs, svarīgs. Pat, ja viņam jau ir 50. Un pēkšņi – re. Vilšanās ne vienmēr ir godīgums. Dažreiz – tas ir smagums, ko nav kur likt. Bet nevajadzētu būt tās adresātam.
“Tas, kurš grib pārveidot citu, jau ir vīlies pats sevī,” rakstīja Ekharts Tolls. Tāpēc – izrunāt, izelpot, atlaist.
6. Ko tieši jūs no viņiem vēlaties
Tas vispār ir gandrīz tabu. Atzīties: “Es gribu, lai tu biežāk zvanītu. Vienkārši tāpat. Ne lietas pēc.” Tas ir – it kā lūgtu žēlastību. Un tad parādās mājieni, pārmetumi. “Nu, es jau vairs negaidu,” – un klusums klausulē. Vai – lepns klusums: “Paskatīsimies, kad pats atcerēsies.” Bet dažreiz pietiktu tikai pateikt. Bez prasībām. Bez “tu vienmēr”. Bet ar mīlestību: “Man ir prieks, kad tu esi blakus.” Vai: “Apskauj mani biežāk, man tas ir svarīgi.”
“Cilvēki neprot lūgt tieši – no tā rodas visas problēmas,” rakstīja Boriss Pasternaks. Lūgt – tas nav vājums. Tā ir uzticēšanās. Tikai bez bez pārmetumiem. Tad arī sadzirdēs.
7. No kā jūs patiešām baidāties
Tas ir pēdējais. Un, iespējams, visdziļākais. Baidās taču visi. Tikai ar gadiem bailes kļūst dziļākas. Ne par sevi – par jēgu. Par to, kas nodzīvots. Par piedzīvoto. Par tukšumu. Gribas, lai kāds zina. Saprot. Atbalsta. Un bērni šķiet visdabiskākie šim nolūkam. Bet ne vienmēr viņi spēj. Un ne vienmēr viņiem tas jādara. Katram ir savs laiks. Dažreiz tā ir draudzene, pledā, ar tēju. Dažreiz – dzejolis. Dažreiz – vienkārši kaķis klēpī, silts un bez vārdiem.
Klusēšana nav vienmēr par atsvešinātību. Dažreiz – tā ir briedums. Spēja noturēt robežu. Ne tāpēc, ka nav uzticības. Bet tāpēc, ka ir gudrība. “Ir lietas, ko mēs nesakām ne tāpēc, ka slēpjam. Bet tāpēc, ka mīlam,” reiz teica Markess. Dažreiz klusums ir labākais veids, kā saglabāt attiecības. Īpaši ar tiem, kurus mīli vairāk par visu.
Kādreiz laiks šķita kā miera laiks. Mazbērni klēpī, tēja krūzē ar apzeltītu maliņu, pīrāga smarža virtuvē un kāda siltas rokas blakus. Likās, pietiek izaudzināt bērnus – un tālāk viss nokārtosies pats. Bet tad atnāk pieaugušo dzīve un salauž šīs dekorācijas – nevis ar nodomu, bet ar apstākļiem. Un pēkšņi kļūst skaidrs: tas laiks nav idille, bet gan patstāvības pārbaude. Ne spēja turēt doto vārdu, bet gan spēja organizēt sev drošību. Ne uzticēšanās, bet tālredzība.
